Sestdienas rīts kā rīts. Pieceļas, paēd, paskata jaunumus interneta pasaulē, sačubina drēbes, sapošos un sapošu meitu. Nobraucam ar liftu un ejam uz trolejbusa pieturu. Tur ar mani sāk runāt kāds iereibis vīrietis ap 50. Saticis senu draugu Albertu, tad nu abi gramu pa gramiņam iedzēruši, bet nu tagad viņš gaida trolejbusu, vienu pieturu tik nobraukt vajagot. Tad maza pamācība: "Nevajag vīrus rāt, tad viņi paliekot surovim." Redz saplūcis baltos ceriņus (pamatīga zaru bunte, ja tā to var nosaukt), redz sievai šie esot mīļākie. Tad nedaudz komplimentu man un ... te nu tas brauc.
Te nu mēs esam pie centrālā tirgus. Ātri jožu uz autoostu, jo parasti mēdzu kavēt. Šoreizīt, tā veiksmīgi, autobuss autoostā ieradās +/- reizē ar mani. Hū... tātad radi sagaidīti smuki.
Pirms došanās mājup, izskrējām cauri tirgum, sapirkām visu vajadzīgo un steidzām uz pieturu, no kuras trolejbuss vedīs mūs uz mājām. Taču... ka divi deviņi...
Es nesu rokās meitu un divas iepirkuma somas. Meitu nesu vēders pret vēderu, seja pret seju (tā kā esmu maza auguma, tad man skats uz apkārtni ir visai nepārskatāms, bet parasti ar to nav nekādas problēmas bijušas). Kā nu tur bija kā ne, es jūtu ka kaut kur atduros. Paskatos. Sirmmāmiņa no manis dabūjusi triecienu, neilgā lidojumā palidoja no manis uz priekšu un vēl mazliet pašļūca. No sirds izsakot visa veida atvainošanos, palīdzēju piecelties, notīrīt. Tante klusē. Nepietiek ar to, ka es šo sievieti nogāzu, es vēl pamanījos, pēc visa tā, uz atvadām viņu vēl nedaudz pagrūst (ne jau tīšām. Patiesi. Vēl tagad nesaprotu kā man tā gadījās) un atkal no sirds atvainoties. Tante joprojām klusēja.
Ziniet!? Man būtu bijis vieglāk, ja viņa man nobārtu, nolamātu, bet tante klusēja. Šo klusēšanu ir vēl smagāk pārciest kā tikt aplietam ar samazgu spaini.
Šī atgadījuma varā iekāpjam trolejbusā un dodamies mājup (pa ceļam redzot vēl daudzus gadījumus ar apgāztiem, gāztiem cilvēkiem). Veiksmīgi esam galā, esam mājās. Izkrāmējamies. Saliekam visu pa plauktiem un dodamies uz veikalu pēc tā ko aizmirsām iegādāt tirgū. Ejam uz liftu, bet lifta uznācis melnais. Sagaidīts ir, taču no tā izlec kāds puisis un iekšā paliek tante, kas kliedz "Pī lifts". Izsaucam liftu vēlreiz. Šis atbrauc, veiksmīgi sakāpjam iekšā. Esam liftā četri, divi radi un mēs divas meitenes. Nobraucam līdz pirmajam stāvam, kur izkāpj mans krustdēls. Lifta durvis aizveras. Mēs paliekam trīs. Nolemjam, kā atveras durvis tā lecam ārā. Tā arī notiek. Es ar meitu izlecu 11. stāvā, meitas krustmāte, nekur tālāk par mūsu stāvu netiek un izlec 7. stāvā. Tālāk skrienam lejā pa trepēm savā starpā sasaucoties, protams, iesmejot par radušos situāciju.
Tālāk diena norit visai mierīgi.
Iesaku: Lūdzu tirgū turiet acis plaši atvērtas!
