2012. gada 6. janvāris

Viss sākās...

... pāris dienas pēc kādas sen neredzētas draudzenes apciemojuma. Runājām par šo un to, par visu ko. Tā nu lēni lēnītiņām, saņēmu, no tajā brīdī mājās esošajiem, norādījumus par bloga izveidi. Visam punktu pielika tas, ka viņai bija prieks par manis darināto gotiņu. Tā nu es uzprasījos draudzenei kaut ko uzšūt. Nosēdamies pie kompīša, pie tantes Googles un lapojām lapu pa lapiņai ar cerību atrast kādu ekskluzīvu dzīvnieku, kurš negribēja atrasties. Tika piedāvāti visādi, uz kuriem pat nepatīkami skatīties. Līdz apstājāmies pie baltajām lauvām. Tadā! Neviens neteica, ka tās man būtu jāšuj, ka šīs tad nu būtu tas ekskluzīvs, bet... man gribas un es šuju :) 
Iemīlēšanās šajā brīnumā sākās ar šo bildi.
    Tālāk sekoja piegrieztņu meklēšana. Ilgi meklēju, kamēr atradu apmēram to ko gribētu. Runa iet par lauvas formu. Piegrieztne ir tīģerītim, kura seju neredzu, bet, man domāt, ka ja tīģerim noņemtu strīpas un pieliktu krāgu, tas pats lauva vien sanāktu.
   Tā kā aptuvenā ideja ir, varam sākt darbu ar piegrieztņu izzīmēšanu uz lapas. Es to parasti daru tā - palielinu līdz vajadzīgajam izmēram, uzlieku uz monitora lapu un ar mīkstu zīmuli pārvelku kontūras (Droši vien tāpēc rodas kļūdas, to visu šujot kopā, bet es parasti lieliski izeju no situācijas un veiksmīgi tieku ar to galā.). Kad tas izdarīts, izgriežam, saliekam uz auduma apvelkam vai, kā es, pa taisno izgriežam.  
   Tālāk atliek visu sašūt. Kam laba šujmašīna vai vienkārši labas iemaņas šūšanā ar šujmašīnu, to dara ātri. Es to darīšu lēnām ar rociņām, izbaudot katru dūrienu un ar katru dūrienu ielieku gaišu, labu, mīļu domiņu. Šī lauviņa man būs no mēbeļu auduma paraudziņiem, kurus dabūju no bijušās darba vietas, protams, ar darba devēja ziņu.
   Piešuju actiņas, šuju galvas augšējo daļu - pierītes vīli abām piegrieztnēm.
   Sašuju austiņas. 
Ak, jā. Šujot kopā auss detaļas, atcerējos, ka kādu laiku atpakaļ, iegādājos uzpirksteni. Ņēmos pielietot. Apjuku! Nezinu uz kuru pirkstu jāliek - uz tā kas adatu stum vai uz tā kas to adatu otrā pusē sagaida!? Abi pirksti cietēji. Izlēmu, ka lietošu visbīstamākajās situācijās, kuras iespējams paredzēt un tās būtu reizes, kad kopā jāsašuj daudz audumu kārtas.
   Sašuju galvas priekšpuses apakšdaļu - purniņu. Ar melno diegu uzšuju deguntiņu un muti, pēc tam vaigu vīlītes.

   Tiktāl sašūtās detaļas izgludinu.
   Piešuju pie purniņa pakausīti ar visām ausīm.
   Piešuju galvas apakšu un jau tagad savilku neilona ūsiņas, kuras otrā pusē kopā sastiprināju ar karstās līmes palīdzību. Tāda izskatās tukša galva.
   Sašuju ķermeni. Sāku domāt, kā lai dabū uz otru pusi, kakls šaurs, kājas divas. Tas pats kas uzvilkt bikses pār galvu. Ziniet, tas nemaz nav tik sarežģīti. :D Kaklu izvilku caur vienu kāju un otru kāju pēc tam nopakaļ. Viss veiksmīgi. Turpinam!
   Piešuju galvu pie ķermeņa un sāku, caur kājām, pildīt ķermeni un pašas kājas ar.
   Šuju zābakus/pēdas, sapildu. 
   Šuju zābakus klāt kāju stabiņiem
un jē.. misteiks. Zābaks par šauru, jāsakroko vai nu kāju staras un jāsabāž zābakos/pēdās. Nu ko. Tomēr pamēģināšu iešūt kājas, ārā neārdot. Gribēju skaļi paprātuļot, kuru vīli labāk iešūt kājām.... Un kā Jūs domājat? Vienīgo! :D Tātad prātuļošana izpaliek. Iespējams būs jāiever šņorīši un jāuzliek kāda caka. 
   Tagad rokas. Man liekas, ka top rozā pantēra. 
   Šuju asti. Grūti izgāja ar astes izvēršanu uz labo pusi, bet labi ka ir kam uzprasīties uz palīdzību. Tā nu kamēr aste griežas, sāku taisīt krādziņu.
   To es taisu no aizkaru atgriezumiem. Izgriežu aplīti, ar svecīti apeju maliņām lai neirst, salokam uz pusēm un tad trīs daļās, smuki kārtojam un šujam klāt. Pa to laiku aste jau izgriezusies un laimīgi ieņēmusi savu vietu lauvas dibengalā. Un tā mēs nonācam no pantēras līdz baltajam Bonifācijam. :) 
Bonītis ir 31 cm garš, slaids, inteliģents jaunēklis.

"Esiet sveicināti, dārgie draugi!"

Dažas bildes apskatei.
Bonīša purniņš tuvplānā
Bonīt's skatās uz mums
Bonīt's no mums novēršas
Bonīt's mums rāda ...

4 komentāri: