Laiks iet, blogs apstājies.

Tāpēc, tāpēc, tāpēc... laiks ir savākties un atgriezties. Kaut ko laiku pa laikam ierakstīt, kaut ko vēsturei atstāt.
No pēdējā ieraksta daudz kas ir mainījies, tāpēc visā tajā pagriezienā esmu aizgriezusies no paša bloga.
Solos laboties. Solos atgriezties.
Uz drīzu saskriešanos!

Bagātā sestdiena

   Sestdienas rīts kā rīts. Pieceļas, paēd, paskata jaunumus interneta pasaulē, sačubina drēbes, sapošos un sapošu meitu. Nobraucam ar liftu un ejam uz trolejbusa pieturu. Tur ar mani sāk runāt kāds iereibis vīrietis ap 50. Saticis senu draugu Albertu, tad nu abi gramu pa gramiņam iedzēruši, bet nu tagad viņš gaida trolejbusu, vienu pieturu tik nobraukt vajagot. Tad maza pamācība: "Nevajag vīrus rāt, tad viņi paliekot surovim." Redz saplūcis baltos ceriņus (pamatīga zaru bunte, ja tā to var nosaukt), redz sievai šie esot mīļākie. Tad nedaudz komplimentu man un ... te nu tas brauc. 

   Te nu mēs esam pie centrālā tirgus. Ātri jožu uz autoostu, jo parasti mēdzu kavēt. Šoreizīt, tā veiksmīgi, autobuss autoostā ieradās +/- reizē ar mani. Hū... tātad radi sagaidīti smuki. 

   Pirms došanās mājup, izskrējām cauri tirgum, sapirkām visu vajadzīgo un steidzām uz pieturu, no kuras trolejbuss vedīs mūs uz mājām. Taču... ka divi deviņi... 

   Es nesu rokās meitu un divas iepirkuma somas. Meitu nesu vēders pret vēderu, seja pret seju (tā kā esmu maza auguma, tad man skats uz apkārtni ir visai nepārskatāms, bet parasti ar to nav nekādas problēmas bijušas). Kā nu tur bija kā ne, es jūtu ka kaut kur atduros. Paskatos. Sirmmāmiņa no manis dabūjusi triecienu, neilgā lidojumā palidoja no manis uz priekšu un vēl mazliet pašļūca. No sirds izsakot visa veida atvainošanos, palīdzēju piecelties, notīrīt. Tante klusē. Nepietiek ar to, ka es šo sievieti nogāzu, es vēl pamanījos, pēc visa tā, uz atvadām viņu vēl nedaudz pagrūst (ne jau tīšām. Patiesi. Vēl tagad nesaprotu kā man tā gadījās) un atkal no sirds atvainoties. Tante joprojām klusēja.

   Ziniet!? Man būtu bijis vieglāk, ja viņa man nobārtu, nolamātu, bet tante klusēja. Šo klusēšanu ir vēl smagāk pārciest kā tikt aplietam ar samazgu spaini.

   Šī atgadījuma varā iekāpjam trolejbusā un dodamies mājup (pa ceļam redzot vēl daudzus gadījumus ar apgāztiem, gāztiem cilvēkiem). Veiksmīgi esam galā, esam mājās. Izkrāmējamies. Saliekam visu pa plauktiem un dodamies uz veikalu pēc tā ko aizmirsām iegādāt tirgū. Ejam uz liftu, bet lifta uznācis melnais. Sagaidīts ir, taču no tā izlec kāds puisis un iekšā paliek tante, kas kliedz "Pī lifts". Izsaucam liftu vēlreiz. Šis atbrauc, veiksmīgi sakāpjam iekšā. Esam liftā četri, divi radi un mēs divas meitenes. Nobraucam līdz pirmajam stāvam, kur izkāpj mans krustdēls. Lifta durvis aizveras. Mēs paliekam trīs. Nolemjam, kā atveras durvis tā lecam ārā. Tā arī notiek. Es ar meitu izlecu 11. stāvā, meitas krustmāte, nekur tālāk par mūsu stāvu netiek un izlec 7. stāvā. Tālāk skrienam lejā pa trepēm savā starpā sasaucoties, protams, iesmejot par radušos situāciju.

   Tālāk diena norit visai mierīgi.

Iesaku: Lūdzu tirgū turiet acis plaši atvērtas!

Slikts naktsmiers, labs zābaks dienā.

   Nakts miegs, diemžēl, bija nevisai salds. Visu nakti caurais miegs ne tikai man, bet arī vīram un meitai. Bija nu ļoti neērta nakts, sega, spilvens, matracis, kā MAŠAI. Vēl tagad to visu atceroties acīs saries asaras.

   Diena pēc šādas nekādas nakts ir tieši tāda pati, nu galīgi nekāda. Taču šajā nekādā dienā atceros par nekādiem novalkātiem vīra kirziem un ... amats rokās. Man taču nav mājās vāžu, tātad pienācis laiks zābakam par tādu kļūt. Neaizņem daudz laika, nevajag lielu pacietību, nav daudz darāmā. Vienkārši un ātri. 

Nepieciešams:

* vecais zābaciņš

* Hobby Line Transparente GLASNALFARBE 45217 Kupfer deckend Copper (manā gadījumā)

* mazs švammes knibucis (švamme)

* karstas līmes 'patrona' (elektrības taupīšanas režīms)

* pāris nomaldījušies fliterīši

* tikpat nomaldījusies lente, kurpju šņora aizvietotāja

* svece

* sērkociņi

    Un darbs var sākties. 

   Vispirms izvelk zābakam šņori un tad nomazgā visu, ko var nomazgāt. Nožūst. Švammi rokās, krāsu uz švammes un, kā pūderi uz sejas klājot, apkrāsojam zābaku ar visu zoli. Nožūst. Next. Aizdedzinu sveci, sasildu karstās līmes patronu, velku gar zābaka purnu un lipinu fliterus, ātri, kamēr līme nav nožuvusi. Ievelk zābakā lenti, sasien.

    Gotovs! 

   Šobrīd izmantoju kā puķu vāzi. Protams iekšā ieliekot taru, lai ūdens stāvētu uz vietas. 

   Varbūt nākotnē kaut ko iestādīšu, m?!

   Piedāvāju arī nekustīgas bildes:

Pūpolsvētdiena un iepazīšanās ar dārziņu.

   Biju pavisam piemirsusi par pūpolsvētdienas būšanu. Kaut kā tajā ikdienas saucamajā steigā, viss kā pa gaisu, domas ir par lieldienām, bet par tuvākajiem pirmslieldienu pasākumiem piemirstas. Draugiem.lv es ievelku vienu treknu + par to, ka pirms paroles ievadīšanas, jau tiek noziņots par kāda svētku esamību. Nu lūk! Skatos pūpolsvētdiena, jau saskumu uz mirkli, ka nav sagatavoti pūpoli, nav ar ko iepērt dārgumus, taču... Hei hei... Skat, kas virtuvē uz galda vāzē stāv! Trekni saziedējuši pūpolu zariņi. Tas nozīmē, ka saime dabūja saulainus, mīkstus un veselīgus laba vēlējumus. Pēc pērieniem visi staigāja saulainiem dibengaliem. 

   Diena var sākties!

   Īsi sagatavošanās darbi pirms došanās ārpus četrām sienām un jau varam doties skatīt jauniegūto dārziņu. Ceļš uz dārzu nav tas ērtākais ar ratiem, kuriem priekšējais ritenis uzvedas kā grib. Var trenēt rokām krampi un apgūt jaunus deju soļus - augšā, lejā, pa pusei augšā, pa pusei lejā, pa labi, pa kreisi. Garlaicīgi katrā ziņā nav un nebūs ar.

Es ar saules aizsargbrillēm
un lāpstu (tie vietējie, iz dārza)

   Ieraudzīju dārziņu un dārziņā daudz darbiņu. No darba instrumentiem līdzi bij' tikai balti ar vēdlūciņām aprīkoti cimdi, bet ak, cik ļoti tas viss iedvesmo. Pilsētā uzkrātais rūgumpods apgāžas, stress un nedienas kaut kur nokaltušā vīteņaugā ieķeras, kuru pēc tam veiklām roku kustībām norauju zemē un saplosu, cik nu tas izdodas. Šur tur acīm atrādās sniegpulkstenīši, balti un zili, mini krokusiņi, tulpīšu, narcišu, lupīņu, iespējams arī pojeņu asni (kaut tās būtu pojenes). Starp visiem asniem kāds gliemežu vāks zemē iestutējies tēlo asnu. Apsolos nākošreiz iekniksēt un atrādīt. Uz katru soli ir kāds atklājums. Rodas tāda sajūta, ka dārzs itkā lielītos: "Redzi, kas man aug te un, skat, kas te. Paskaties tur tālāk. Redzi?! Tev patīk?!" Ak. Kā man patīk. Es jau nevaru sagaidīt nākošo tikšanos ar mūsu dārzu un mūsu brīnišķīgajiem kaimiņiem.

Novēlu visiem būt veseliem un pūkainiem kā pūpoliem!

No lielāka kļūst mazāks.

    Sen neesmu še bijusi. Laiks skrien, jo īpaši kad ir pārvākšanās darbi, remonta darbi un citi darbi, kādam arī nedarbi. No maza, saspiesta kompakta vienistabas dzīvokļa pārvācāmies uz nedaudz plašāku. Beidzot mums ir koridors un virtuve, ko tiešām var nosaukt par virtuvi. Iepriekš virtuve mums bija 2 in 1, t.i., virtuve un koridors ir viena telpa un ne tā lielākā, apmēram 4 kvadrātmetri. Tagad šīs telpas ir katra par sevi. Vislielākais prieks par  koridori un virtuvi, virtuvi un koridori. Virtuvē, skapīšu ir vairāk, kvadrātmetru arī, taču tāpat vietas ir par maz, jo lielākā daļā virsmu ir nokrauta ar stādiņiem, ar tuvākā nākotnē prieku nesošiem draudziņiem, kas vēlāk pārbīdīsies uz balkona (jā, mums ir arī balkons) vai arī uz dārzu. No tā izriet, ka mums virtuve ir gaiša, ko nevarētu teikt par iepriekšējās dzīvesvietas virtuvi, tur tā bija vistumšākā vieta dzīvoklī, logu skaits nulle.

Vienvārdsakot: Es drīz atgriezīšos!

Maize. Identitāte?

   Pa baidīgajām kāpnēm, sekojot ar līmlenti salīmētajām papīra maizes drupačām, kāpjam uz nākošo izstādi "Maize. Identitāte?" Kur pirmajā zālītē ir divi video, vienā rāda maizītes tapšanu, otrā manījām mazliet politisku sarunu ar Lembergu. Varbūt vēlāk tur bija kas cits, mums vienkārši nepietika spēka un vēlēšanās stāvēt un klausīties.... 

   Turpinājām ceļu uz nākošo zāli, kas mani apbūra un nobiedēja reizē. Nobiedēja pēkšņais audio ieraksts ar dažādiem pantiņiem, citātiem par un ap maizi. Šajā zālē laiks apstājās un pārcēla mūs kaut kur pagātnē, kaut kur starp darba ļaudīm, kaut kur, kur svaigāks gaiss, kur skaistāk putni dzied, kur ūdens dzidrāks, kur maize pēc maizes garšo. 

   Skatoties, lasot, klausoties, vienvārdsakot, baudot izstādi, nemanot mūsu punčus bija apsēdis iztukšītis un tā vien gribējās iekosties kādā kārtīgā lauku rupjmaizītē. Ai ... 

   Mazliet no ...

"Sviedros gūta maize svēta,

Dārga katra drupatiņa.

Maize bezvērtīga - lēta,

Kad nav jānopelna viņa."

                                      /Gustavs Šķilters/

Oto Skulme "Klusā daba" 1928

Līvija Endzelīna "Lauku maize" 1961

"Šķiet maize lēta, kad nav jāpelna.

Uz bagātīgi klāta galda

Tā nenozīmīga tik piedeva.

          Bet sūrā, grūtā darbā pelnīta

          Un trūkumā, kļūst maizes gabaliņš

          Par dārgumu, jo - bads, kad nava viņš."

                                             /Gustavs Šķilters/

Džemma Skulme "Ceļamaize" 1967

Edvards Grūbe "Maize" 1980

"Kāds izlūdzas gabalu maizes

Tam pasniedza akmeni daudzi,

Viņš sakrāja veselu kaudzi

Līdz mitējās rūpes un raizes.

Vairs nevaja lūdzēju bodi.

No akmeņiem uzcēla savu

Viņš varenu daudzstāvu namu,

Izsniedz akmeni lūdzējiem pats."

                          /Gustavs Šķilters/

Edvards Grūbe "Maize" 1974

Irma Lāčgalva - Kaminska "Sieviete ar maizi" 1943

   Kāpjot lejā pa kāpnēm, pašā kāpņu galā, ieraudzīju groziņu. Protama lieta, es tajā ielūkojos. Un tur ... maizes šķēlīte iepakojumā.

   Kāds prieks, kāda līksme. Maizes riku atnesu mājās, kā suvenīru, kurš ātri, mazajiem zobiņiem kustoties, ieslīdēja manas meitas puncī.

   Paldies, par šo lielisko izstādi! 

   Paldies manam draudziņam, kas protās mani izvilkt no ierastās vides, no rutīnas, no alas!

"Blīvā telpa"

   Šī gada pirms pirms pirmspēdējā janvāra dienā tiku uzaicināta uz izstādēm "Arsenālā". Ilgi domāju, iet vai neiet. Negribējās savas nieres un aukstā laika dēļ, bet gribējās, jo gribējās. Veselība ir jāsargā! Ilgi stostījos. Vajadzēja vienkārši sameklēt vissiltākos apģērba gabalus. Pēc n-tajām sazvanēm, tomēr izgāju no savas migas. 

   Laiks ārā bija jauks - sals, zila debess, smaidīga saulīte, nostāvējies sniedziņš.

   Sākumā gājām uz lielās zāles izstādi "BLĪVĀ TELPA". Darbu tik daudz, bet izstādes apmeklētāju tik maz. Varbūt tāpēc, ka izstādes pēdējā diena? 

   Kamēr skaties, kamēr dvēsele caur acīm mielojas, sirds vienā balsī ar rokām sauc pēc darbiņa, pēc lapas, kādas otas, krītiņa, māla, auduma, adatas ...

   Fragmenti no izstādes

Sandra Krastiņa
"Neziņa"
1985

Gleznā "Neziņa" iemīlējos pirmajā acumirklī. Varbūt kaut kādu asociāciju dēļ, vai vienkārši tās spēcīgās, jaudīgās, varenās, iespējams, svētās gaismas dēļ.

Juris Utāns
"Sapnis"
1986

Daiga Dagnija
"Sieviete un govs V"
1983

Juris Dimiters
"Dabas aizsardzība"
1981

Ivars Poikāns
"Mirumirs"
1987

Ivars Poikāns
"Portrets ar ausīm un kaklasaiti"
1986

Daiga Dagnija
"Gadatirgus"
1979

"Gadatirgus" - iedvesma. Gribu, gribu, gribu!

Daila Iltnere
"Karuselis"
1993

Māris Subačs
"Ainava ar putnu"
1989

Aija Jurjāne
"Bērns, kas neko negrib"
1994

Maija Tabaka
"Lidojums mākoņos"
1987

Normunds Brasliņš
"Zelta laikmets"
2005

Kirils Panteļejevs
"Zirgs"
1994

Nele Zirnīte
"Nostaļģija II (Liesmojošais lietus)"
1995

Ieva Iltnere
"Sieviete un saplēstais spogulis"
1987

Raimonds Staprāns
"Vecas, nogurušas sievietes torss"

Imants Vecozols
"Trauku grupa un melnais rutks"
1989

:( aizmirsu autoru
nosaukums šķiet bija "Zilpuncītis". Ja ieskatās, tad puncītis nabas rajonā ir zils.

Elizabete Melbārzde
"Balerīna"
2002

Biruta Delle
"Es - putna ķērājs"
2002

Dace Lielā
"Venēcija"
2007

   Un vēl daudz citu darbiņu, kas iedvesmo un apgaro, kas ļauj man ceļot starp laikiem un dimensijām, starp gaismu un tumsu, starp tagadni un nākotni, starp sapņiem un realitāti, starp klusumu un troksni, no jaunības līdz vecumdienām, no elles līdz paradīzei, izjutu visas pasaules garšas un smaržas.

   Turpinājums sekos...

Mandarīnkoks

   Pārsvarā ziema un Ziemassvētki ir mandarīnu laiks jeb mandarīnu sajūtu laiks. Tā laiku pa laikam nopērkam saviem punčiem šos mazos, saulainos, siltos un sulīgos augļus. Reiz trāpījās tādi ar sēkliņām. Man nevisai patīk ar tādiem noņemties, jo visu laiku jāveic kauliņu kontrole.
   Taču pienāca diena, kad kāds kauliņš mani uzrunāja un lūdzās pēc zemītes. Sākumā, es kauliņam zemi nesolīju, bet gan ļāvu tam mazliet izslāpt. Pēc pāris dienām, to ieliku starp slapjām trauku mazgājamām (jaunām, nelietotām) švammītēm atdzerties un saņemties spēkus jaunam dzīves posmam. Tā dienu no dienas mazais kauliņš dzīvojās un saņēmās, un atkal dzīvojās. Līdz kādu dienu, skatos, mazais ir tiktāl saņēmies ka izdzinis mazu asniņu, mazu mazītiņu. Sapratu, ka nu ir laiks mazajam draudziņam pārcelties uz viņam tīkamāku vietu, uz vietu, pēc kuras tas ir tiecies. Tā nu es viņu iespraudu zemītē, sadevu gaisa bučas un noliku tuvāk logam, lai mazais redz saulīti. To redzēt nebija viegli, pirmkārt, saule slēpās aiz mākoņiem, otrkārt, mazais bija apsegts ar plānu zemes sedziņu. Uzliku tam pa virsu mazu stikla burciņu, tā bija mūsu mazā siltumnīca. Un tagad mazulis jau ir paaudzies tiktāl, kā vēlas atrādīties par to cik pats jauks.

Ceram uz vēl kādām gaisa bučām.
Visiem, kas tās sūta, apsolām pirmā mandarīna daiviņu.
Čmoki, čmoki ...

Dāvana vismazākajam!

   Divas dienas domāju, ko tad īsti, lai uzdāvina savai divgadniecei. Patiesībā ilgi nebija jādomā, ilgi bija jāmeklē piegrieztne lellei, kādu man gribas viņai uzšūt. Ņēmos, rakos kā dulla pa interneta lapām, forumiem utt.
   Kas meklē tas atrod. Neatradu piegrieztni kā gribētos, bet gan fotogrāfiju, kuru tad apņēmos pārveidot par piegrieztnes cienīgu lapiņu.

   Lelles pagatavošanai vajadzīgie materiāli un darba rīki: papīrs, audums (ķermenim un kleitai), zīmulis, šķēres, diegi, adatas, lellei acis, 4 pogas, bikšu gumija, vilna filcēšanai un darītprieks.
   Varam sākt!
   Atkal palielinu līdz vajadzīgajam izmēram, sazīmēju, izgriežu no papīra un tad no auduma visas piegrieztnes. Šoreiz manos krājumos nekas atbilstošs ķermeņa krāsai neatradās, nācās iet uz Lielgabala ielas audumu veikalu "Abakhan Fabrics". Nopirku krēmkrāsas dekoratīvo poliesteri, kam, man par prieku, bija 50% atlaide.
Sāku ar galvu. Par cik tas ir sintētisks audums, tad lai maliņas nebūtu jāatšuj, lai neirtu, es tās nolaižu gar svecīti, kā rezultātā iegūstam neirstošas maliņas. Tā kā man ir šujmašīna un joprojām īsti nav pārliecības par savu prasmi sīko detaļu skaistā sašuvē, tad es turpinu detaļas sašūt ar rokām. Kad viss sašūts, sapildu ar pildāmo, un aizšuju ciet.

   Vienīgā  ķermeņa daļa, kas ir sapildīta un nav aizšūta kakla rajonā, ir galva.

   Tagad ņemam galvu un uzmaucam kā cepuri uz kakla un malas piešujam pie kakla tāpat, kā šujam ciet sapildītās detaļas. Viss tiktāl izskatās šādi.

   Ņemam kājas un divas pogas un šujam klāt. Es salieku diegu vairākās kārtās un vienu reizi tik izvelku cauri visam un starp kāju un ķermeni abus galus sasienu. Shematiski tas izskatītos šādi.

Atliek tik piešūt kājas, ka lelle jau staigā, un pielaikošanas gadījumā man jāstaigā pa māju un jāķer rokās.

Lūk, tāds āmuriņš ar kājām iznāk. Tālāk šujam bikses-biksītes. Piegriezne ir apmēram šāda, tik nesašūta kopā ... (ķiķinu)...

Atšuju abus galus, savilku iekšā gumiju, izgriezu uz otru pusi un uzvilku "gandrīzlellei".

   Tālāk taisu kleitu.

   Sākumā sašuju augšdaļai vienu sānu. Tad sakrokoju taisnstūri un piešuju klāt kleitas augšdaļai. Taisnstūra malu no kreisās puses sašuju kopā. Kleitu pārvelku pāri plikajai galviņai un aizšuju augšdaļas otru sānu (tāpat kā sapildītās detaļās).

   Tagad kārta rokām. Izgriežu detaļas, sašuju vīles, uzmaucu uz rociņām, ņemu pogas, diegu un adatu un šuju klāt tāpat kā kājas.

   Kad tas viss darīts, laiks pienācis matiem. Ņemu filcēšanai paredzēto dziju, nogriežu mazu gabaliņu, apmēram 5 cm garu. Piešujam poniju, bukmatiņus jeb nu kā kuram patīk viņus saukt, vai sauc.

   Tad ņemu garāku gabalu un šuju klāt galvas (pakauša vidum) perpendikulāri ponija vīlei (diemžēl iztrūkst bilde) veidojas matu celiņš. Galus sapinu bizēs, bižu sākumu, piešuju klāt galvai, lai nesanāk tā, ka paceļ bizes, bet tur pretī raugās pliks pakausīt's.
   Un galu rezultāts izskatās šāds.

   Nu lelle var griezt danci un ballēties līdz mati saveļas...

   P.S. Audums tomēr mani pievīla, jo šujot, tas veido tādus kā caurumiņus, kā rezultātā, vīles necik glītas nesanāk un tā vien liekas, ka šis irs pie pirmās izdevības. Tad nu es sev novēlu atrast audumu, kas derēs leļļu ādai un neradīs nekādus nesmukumus. Taču meitai tas nav šķērslis viņu mīlēt tādu kāda tā ir. Un jā, lelle jau tikusi pie vārdiņu Guntiņa, govju ganīte Guntiņa.