Nu tik ļoti iepatikās, ka gribas padalīties. Kā jau visās pasakās, arī šajā, ir viltības, kukuļošana un un tam visam pa virsu neliela deva humora. Es lasīju un smējos. Es gribētu šādu multfilmu, labi, var arī īsfilmu. Pasaka no grāmatas "Skandināvijas tautu pasakas", vīra mīļās grāmatas, par to mēs varam spriest pēc tās nolietojuma.
KUNGA LĪGAVA
Reiz dzīvoja kāds bagāts zemnieks, kam piederēja liela māja, sudrabs lādē un nauda, kas nesa augļus.Tomēr kaut kā viņam trūka, āre, viņš bija atraitnis. Kādudien viņa mājā strādāja kaimiņa meita. Meita viņam iepatikās, un, tā kā viņa bija nabaga ļaužu, tad saimnieks cerēja, ka, tiklīdz viņš ieminēsies par precībām, tā meita tūdaļ pat būs ar mieru. Un tā nu viņš sacīja meitai, ka esot nodomājis apņemt sievu.
- Jā, jā, cilvēks jau daudz ko domā, - meita atcirta. Viņa smīnēja un sevī prātoja, ka šis vecais rupucis gan varētu izdomāt ko citu.
- Paklau, es taču gribēju sacīt, ka mana sieva būsi tu, - kungs turpināja.
- Nē, lielais paldies. Ar šito es tev nevarēšu pakalpot, - meita atbildēja.
Kungs nebija paradis, ka viņam atteic, un, jo vairāk meita tielējās, jo vairāk viņš iekarsa. Un, tā kā viņš ar meitu netika nekādā galā, tad palaida ziņu, lai atnāk meitas tēvs. Tēvam viņš teica, ja tas pielauzīšot savu meitu un tā būs ar mieru kļūt par viņa sievu, tad viņš atlaidīšot visus tēva parādus un piedevām vēl piesviedīšot to zemes gabalu, kas robežojot ar kaimiņa pļavu.
Protama lieta, ka viņš meitu pielauzīšot, tēvs atteica. Viņa jau esot vēl tīrais bērns un neapjaušot sava labuma.
Bet, lai kā tēvs pūlējās meitu pierunāt, gan ar labu, gan ar ļaunu, tā ne dzirdēt negribēja par bagāto kungu, kauču viņš sēdētu līdz ausīm zeltā, viņa atteica.
Kungs nu gaidīja dienu pēc dienas, beidzot viņa sirdi piestrēdza niknums un viņš zaudēja pacietību. Tad viņš sacīja meitenes tēvam, ja nu kaimiņš neturēšot savu solījumu, tad viņš pats arī kaut ko uzsākšot, jo ilgāk gaidīt vairs nedomājot.
Nabaga vīram vairs nebija nekāda padoma, un viņš teica kungam, lai tas rīkojot kāzas, salūdzot kāzu viesus un mācītāju un tad paaicinot viņa meitu itin kā darbā. Un kad viņa atnākšot, lai kungs bez vārda runas piespiežot meiteni apprecēties, tā ka viņa pat nepagūstot apdomāties.
Kungam šis padoms bija pa prātam. Viņš vēlēja brūvēt dzērienus, cept un vārīt, lai kāzu mielasts būtu gods godam.
Kad viesi jau bija sapulcējušies, kungs pasauca puisi un lika tam steigties pie kaimiņa un palūgt, lai dod viņa atvest to, ko apsolījis.
- Bet, ja tu nebūsi atpakaļ pēc piecām minūtēm, tad es tevi!... - viņš izsaucās un padraudēja ar dūri. Kungs vēl nebija pabeidzis teicamo, kad puisis jau aizjoza, ko kājas nesa.
- Man tev jānodod sveiciens no saimnieka un jālūdz, lai tu viņam aizsūti solīto, - puisis sascīja, - bet tam jānotiek tūdaļ, jo citādi var iziet plāni, kungs šodien varen spurīgs.
- Jā, jā, aiztec lejā uz pļavu un paņem viņu sev līdz, rau, tur jau viņa ir, - zemnieks rādīja.
Un puisis cilpoja uz pļāvu. Tur saimnieka meita kasīja sienu.
- Man japaņem tas , ko tavs tēvs apsolījis kungam, - viņs sacīja.
"Ak tā, viņi domā mani izāzēt!" meita pie sevis nodomāja.
- Nu labi! - viņa atteica - Tā ir mūsu sirmā ķēvīte. Ej un paņem viņu, tur jau tā stāv, piesieta viņpus pļavai.
Puisis uzlēca sirmajai ķēvītei mugura un aizlēkšoja auļu auļiem.
- Vai tu viņu atvedi?- kungs vaicāja.
- Viņa stāv lejā pie durvīm, - puisis atbildēja.
- Nu tad aizved viņu uz bijušās saimnieces istabu, - kungs pavēlēja.
- Ak tu žēlīgais tētīt, kā lai es to izdaru? - puisis izsaucās.
- Dari, kā es lieku. Un ja pats netiec galā, paņem palīgus, - saimnieks norādīja. Viņš domāja, ka meitene laikam gan negribēs ar labu padoties.
Pavēries kunga sejā, puisis saprata, ka pretoties velti.
Viņš metās ārā un paaicināja palīgos visus kalpus, kas vien atradās mājās.
Daži no viņiem vilka, citi stūma no mugurpuses un beidzot uzdabūja ķēvi augša un ievilka istabā. Tur bija nolika līgavas rota.
- Tā, nu tas ir padarīts, kungs. Bet tas bija grūtākais darbs, kādu jebkad esmu paveicis šajā mājā, - puisis sacīja.
- Būs jau labi, par velti tu nenomocījies, - saimnieks atteica.
- Sūti tagad iekšā sieviešus, lai izgrezno līgavu.
- Tavu brīnumu! - puisis sauca.
- Nu, bez izrunām! Lai sievieši rota līgavu un neaizmirst kā kroni, tā vainagu! - kungs pavēlēja.
Un tad puisis šāvās uz virtuvi.
- Paklau, meitas, jums jāizgrezno par līgavu sirmā ķēvīte! Kungs acīmredzot grib uzjautrināt savus viesus.
Un tad nu meitas sakrāva visu rotu sirmajai ķēvītei virsu un teica, ka viss esot kā nākas, galvā esot vainags un kronis arī.
- Tad jau labi, ved viņu šurp! Es pats viņu saņemšu durvīs! - saimnieks atbildēja.
Tad kāpnes smagi nobūkšķēja, acīmredzot tā nebija līgava, kas gāja viegliem solīšiem zīda kurpītēs. Bet, kad durvis atvērās un kunga līgava ieklumzāja goda istabā, tur sacēlās liela jautrība un pasprūda lieli smiekli. Kungu šī līgava tā bija piemuļķojusi, ka viņš vairs ne akls nebildināja citu.
