Mandarīnkoks

   Pārsvarā ziema un Ziemassvētki ir mandarīnu laiks jeb mandarīnu sajūtu laiks. Tā laiku pa laikam nopērkam saviem punčiem šos mazos, saulainos, siltos un sulīgos augļus. Reiz trāpījās tādi ar sēkliņām. Man nevisai patīk ar tādiem noņemties, jo visu laiku jāveic kauliņu kontrole.
   Taču pienāca diena, kad kāds kauliņš mani uzrunāja un lūdzās pēc zemītes. Sākumā, es kauliņam zemi nesolīju, bet gan ļāvu tam mazliet izslāpt. Pēc pāris dienām, to ieliku starp slapjām trauku mazgājamām (jaunām, nelietotām) švammītēm atdzerties un saņemties spēkus jaunam dzīves posmam. Tā dienu no dienas mazais kauliņš dzīvojās un saņēmās, un atkal dzīvojās. Līdz kādu dienu, skatos, mazais ir tiktāl saņēmies ka izdzinis mazu asniņu, mazu mazītiņu. Sapratu, ka nu ir laiks mazajam draudziņam pārcelties uz viņam tīkamāku vietu, uz vietu, pēc kuras tas ir tiecies. Tā nu es viņu iespraudu zemītē, sadevu gaisa bučas un noliku tuvāk logam, lai mazais redz saulīti. To redzēt nebija viegli, pirmkārt, saule slēpās aiz mākoņiem, otrkārt, mazais bija apsegts ar plānu zemes sedziņu. Uzliku tam pa virsu mazu stikla burciņu, tā bija mūsu mazā siltumnīca. Un tagad mazulis jau ir paaudzies tiktāl, kā vēlas atrādīties par to cik pats jauks.

Ceram uz vēl kādām gaisa bučām.
Visiem, kas tās sūta, apsolām pirmā mandarīna daiviņu.
Čmoki, čmoki ...